Jautājumi un atbildes



Saules zelta ziedi KLIŅĢERĪTES




Klusa, bet neatvairāma ir šo ziedu maģija. Apbrīnojams miers, dzīvesprieks un pārliecība starot staro saules krāsu pievilcībā. Pat visdrūmākajos brīžos un lielākajās nedienās tās spēj mierināt un uzmundrināt – tik ieskaties kliņģerītes starojošajā sejiņā!




Kliņģerīšu ziedi neizceļas ar īpašu greznumu un krāsainību vai formu sarežģītību un aromātu, tomēr šīs vienkāršās dārza puķes arvien bijušas ļoti iecienītas. Jau izsenis cilvēki zināja un izmantoja tajās apslēptās dziednieciskās īpašības – ne velti Kārlis Linnejs šiem kurvjziežu dzimtas augiem zinātniskajā sistemātikā savulaik piešķīris ārstnieciskās kliņģerītes(Calendula officinalis) nosaukumu. Arī mūsdienās kliņģerītes plaši izmanto gan tautas medicīnā un homeopātijā, gan zāļu un kosmētikas līdzekļu ražošanā. Kliņģerītes ir viens no populārākajiem un visplašāk audzētajiem dekoratīvajiem un ārstniecības augiem, kas no savas dzimtenes Vidusjūras apkaimē tagad izplatījies visā pasaulē.


DAŽĀDU KRĀSU UN FORMU ZIEDI


Kliņģerīšu ģintī zināms ap 20 sugu viengadīgu vai daudzgadīgu augu, kas izplatīti no Kanāriju salām līdz Irānai. Lielākoties tie ir lakstaugi, retāk – puskrūmi.


Slavenākā no visas ģints – ārstnieciskā kliņģerīte, kas aug daudzviet Vidusjūras piekrastē. Tie ir 30-60cm augsti viengadīgi, zaroti lakstaugi, diezgan salcietīgi. Stublāji un pamīšus izvietotās iegarenās lapas klātas sīkiem matiņiem. Zaru galos izvietotie 3-5cm lielie ziedi pēc būtības ir ziedkopas – kurvīši. Kurvīšu ārmalās vienā vai vairākās rindās atrodas auglīgie mēlziedi, kuru krāsa var būt no dzeltenas līdz sarkanīgi oranžai, bet centrālā daļa sastāv no daudziem steriliem stobrziediem dzeltenā vai tumši brūnā krāsā.


Kultūrā uzveidotajām pildīto ziedu šķirnēm kurvīšos ir tikai mēlziedi. Puķkopības vajadzībām radītas arī zema auguma šķirnes, ieviesta lielāka krāstoņu un mēlziedu formu dažādība.


SĒT UN AUDZĒT NAV GRŪTI


Kliņģerītes nav kaprīzas, tām nevajag īpašas aprūpes, tās ātri aug un bagātīgi zied arī sliktos laika apstākļos, vēsos rudeņos iztur pat -5 grādu temperatūru (pēc Celsija). Kliņģerītes var audzēt gandrīz jebkurā mazliet iekoptā augsnē, tomēr vislabāk tās jutīsies vidēji auglīgās, mēreni mitrās un caurlaidīgās augsnēs ar neitrālu reakciju. Tām vajag daudz saules un brīvas vietas, jo lielā ēnā un biezībā kliņģerītes stipri izstīdz. Dažām šķirnēm nelielā noēnojumā ziedi ir košāki.


Kliņģerītes sēj dobēs agri pavasarī, līdzko var sagatavot augsni. Lai arī kliņģerītes mēdz iesēties pašas un uzzied agrāk nekā pavasarī sētās, šķirņu sēšana rudenī nav visai droša. Kad sējumi paaugušies, izretina 30-40cm augu no auga, bet, audzējot ziedus griešanai – vēl retāk, lai veidotos kuplāki krūmi. Kamēr augi mazi, tie labi pacieš pārstādīšanu, tāpēc sējumus var izpiķēt retāk vai dobēs stādīt iepriekš izaudzētus stādiņus.


Kliņģerītes sāk ziedēt pēc 50-60 dienām. Papilpmēslojumu parasti nevajag, tomēr ziediem audzētās pildītās un lielziedu šķirnes līdz uzziedēšanai var pāris reižu pamēslot ar komplekso pilnmēslojumu (15-20g/m2). Lai augi ilgāk un bagātīgāk ziedētu, tiem izgriež vecos ziedus.


ŠĶIRNES SĒKLAS IEVĀKT SAREŽĢĪTI


Sēklas nogatavojas četrās piecās nedēļās pēc ziedēšanas, tās jāvāc regulāri, jo visātrāk izbirst tieši vērtīgākās – malējās – sēklas. Šiem svešapputes augiem sēklaudzēšana ir diezgan sarežģīta, jo jāievēro droša šķirņu izolācija. Pildīto ziedu šķirnēm nepieciešama arī rūpīga augu atlase. Ja plāno ziedu augus no pildīto pulciņa laikus neizrauj, ziedu pildījums nākamajās paaudzēs ievērojami samazinās.

Kliņģerīšu sēklas – zaļganbrūni līdz tumši brūni izliekti sēkleņi, kuru forma un lielums atkarīgs no to atrašanās vietas kurvītī. Malējās sēklas ir lielākas un augstvērtīgākas. Dīdzību sēklas saglabā 4-5 gadus.


Kaitēkļi un slimības šīs izturīgās puķes īpaši neapdraud. No augu slimībām kliņģerītēm nopietni var kaitēt vienīgi miltrasa. Lielākoties tā parādās rudens pusē biezi saaugušos krūmos vai ar slāpekli pārmēslotiem augiem. Gadās, ka masveida savairošanās gados laputis uzklūp arī šo augu jaunajiem dzinumiem, un tie var tikt inficēti ar vīrusslimībām.


VIENKĀRŠAS LAUCINIECES PUŠĶIEM


Lai gan kliņģerītes parasti nemēdz audzēt griezto ziedu ieguvei, tomēr tās varētu būt labs papildinājums jau ierastajam sortimentam. Vāzēs un kompozīcijās to ziedi glabājas svaigi 5-6 dienas. Īpaši šim nolūkam izveidotas šķirnes ar lieliem un dekoratīviem ziediem, pietiekami gariem un noturīgiem kātiem.


Kliņģerīšu uzziedināšanai nevajag daudz siltuma – pietiek, ja naktīs ir 7-10 grādu temparatūra (pēc Celsija). Taču kliņģerītes ir gaismas prasīgi augi, tāpēc audzēšanai ziemas mēnešos nebūs ekonomiski izdevīgas, jo vajadzīgs papildapgaismojums. Lielākoties tās uzziedina vai nu agri pavasarī, vai arī vēlu rudenī, kamēr pietiek ar dabisko gaismu.


Zemo šķirņu kliņģerītes var audzēt un uzziedināt podos. Audzējot siltumnīcās vai plēvju blokos, vajadzīga ļoti laba ventilācija. Ja tiks audzētas pārāk blīvi, kliņģerītes slimos un izstīdzēs.


KUPLĀKIE ZIEDI IR POPULĀRĀKI


Puķkopji un ziedu audzētāji vairāk iecienījuši puspildīto un pildīto ziedu kliņģerītes, kurām izveidots daudz atšķirīgu šķirņu grupu. Sēklu firmas lielākoties piedāvā šķirņu maisījumus; atsevišķu krāsu šķirnes var iegādāties retāk un arī ne visām grupām. Katalogos atrodamas arī vairākas īpašas šķirnes un oriģināli maisījumi.



CIK LAPU, TIK VĀRDU


Vienkāršajai puķītei daudzās valstīs ir visai cēli nosaukumi – tā dēvēta saules, zelta un pat Jaunavas Marijas vārdā. Arī latvieši kliņģerīti sauc dažādi.


Savvaļā – Vidusjūras apkaimē – kliņģerīšu ziedus var atrast gandrīz visu gadu. Tāpēc senie romieši uzskatīja, ka tās uzzied katra jauna mēneša sākumā, un šos augus sauca par kalendulām Calendula.


Ģints nosaukums līdzīgi kā vārds kalendārs ir atvasinājums no latīņu vārda calendae - mēneša pirmā diena. Tikpat pamatots šķiet arī cits skaidrojums par šā nosaukuma izcelsmi no latīņu vārda caleo ar nozīmi – kvēlot, spīdēt, starot.


Ap 11.gs. kliņģerītes jau audzētas arī citur Rietumeiropā, Bet 13.gs. – vēl tālāk uz ziemeļiem Viduseiropā. Līdz ar kristietības izplatību šos ziedus arvien biežāk minēja saistībā ar Jaunavu Mariju, jo kliņģerītes daudz tika izmantotas tai veltītos svētkos. Viduslaiku mākslā kliņģerītes simbolizēja arī pestīšanu, par ko liecina viens no tā laika nosaukumiem – Marijas pumpuri, t.i., ziedi, kas atveras līdz ar rīta gaismas un saules parādīšanos. Tolaik izplatīti bija arī tādi nosaukumi kā svētais zelts, Marijas zelts vai Marijas zelta ziedi, no kā veidojas vēl mūsdienās lietotais angliskais nosaukums marigold. Tāpat tiek sauktas arī citas puķes, visvairāk – samtenes. Lai nebūtu sajukuma, samtenes dēvē par Āfrikas vai franču, bet kliņģerītes – par skotu vai pot marigolds, tādejādi uzsverot to izmantošanu medicīnā un kulinārijā (angļu val. pot - katls, pods, kauss, krūze).


Visai bieži šo puķu nosaukumi radušies arī sēklu izskata dēļ. Vāciešiem tās ir gredzentiņpuķes (Ringelblume), bet krievi savukārt kliņģerīšu sēklas salīdzina ar nadziņiem (i>ноготки). Un kur tad vēl mūsu pašu vārdi – kliņģerītes, kliņģelītes, kliņģerenes, kleņģerenes, kriņģelīši, kreņģeliņi, kliņģerīši. Latvijas austrumu malā sastopami arī citādi nosaukumi – medatkas, moduknes, magatkas, magatkiņas, magotkas un nagodkas.

Kliņģerīte ‘Neon’


KLIŅĢERĪTE - DAKTERĪTE


Kliņģerītēm tautas medicīnā allaž ierādīta goda vieta. Tās pat tiek speciāli audzētas ārstniecisko tēju un zāļu ražošanai, kā arī dažādu noderīgu vielu iegūšanai.


Vērtīgāki ir pildītie košāko toņu oranžie ziedi, jo tajos bioloģiski aktīvo vielu ir vairāk. Ziedu ķīmiskajā sastāvā bez krāsvielām – karotinoīdiem – ir atrastas ēteriskās eļļas, organiskās skābes un daudz dažādu specifisku vielu, kuru dēļ kliņģerītēm piemīt tik daudzveidīga ārstnieciskā iedarbība.


Pārstrādei, tējām un uzlējumiem parasti gatavo kaltētus ziedus, periodiski vācot tikko atvērušos ziedus, kurus lēni žāvē labi vēdināmās krēslainās telpās vai speciālās žāvētavās.


Medicīnā galvenokārt izmanto kliņģerīšu antiseptiskās, antifungicīdās un antibakteriālās īpašības. Kliņģerītes lieto dažādu ādas iekaisumu, brūču, apdegumu, apsaldējuma čūlu un kukaiņu kodumu apstrādei. Tinktūru un uzlējumus izmanto arī grūti dzīstošu čūlu, ēdes, furunkulozes un citu ādas slimību ārstēšanai, mutes dobuma un kakla skalošanai smaganu vai gļotādas iekaisuma, stomatīta un angīnas gadījumā.


iekšķīgi kliņģerīšu preparātus lieto kuņģa un zarnu trakta čūlu, gastrītu, kā arī aknu un žultsceļu slimību ārstēšanai. Tās palīdz sirds aritmijas, mazasinības un paaugstināta asinsspiediena gadījumā, regulē un stimulē kuņģa fermentatīvo darbību.


Jaunākie pētījumi liecina, ka kliņģerītes stimulē imūnsistēmu un palīdz cīnīties ar vīrusiem, stiprina sirds un asinsvadu sistēmu, pazemina holesterīna līmeni asinīs un aizkavē audzēju attīstību.


Kliņģerītes lieto arī homeopātijā, ārstnieciskajā kosmētikā un veterinārijā. Parfimērijas rūpniecībā kliņģerīšu ekstraktu izmanto sejas un matu kopšanas līdzekļu ražošanai, bet ēterisko eļļu – smaržām.



Bez kliņģerītēm neiztiek arī kulinārijā. To ziedlapiņas lieto sieru, sviesta un mīklas krāsošanai, un senāk tās sauktas arī par nabaga ļaužu safrānu. Kliņģerītes maina arī ēdiena garšu – tās izmanto vairāk sieru receptēs, var pievienot arī zupām un gaļas sautējumiem. Ar kliņģerītēm mēdz iekrāsot un aromatizēt dažādus dzērienus un saldos ēdienus. Svaigus ziedus liek salātos. Kliņģerītes ne tikai neparasti garšo – tās ir arī veselīgas un ļoti dekoratīvas.


Līdzīgi kā citus augus kliņģerītes var izmantot šķiedru krāsošanai. Ar dažādiem paņēmieniem no tām iegūst dzeltenīgos, oranžos un sarkanīgi brūnos toņus.


Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārza Pasaule (01/2005)