Jautājumi un atbildes

Redīsi ir vieni no visagrāk sējamajiem dārzeņiem, turklāt ļoti populāri. Taču tos audzēt nemaz nav tik vienkārši, kā daudzi varbūt uzskata.

Latvijā audzētie redīsi ir viengadīgi krustziežu dzimtas augi. Ēdamā daļa ir dīgļstumbra pārveidne, kas pēc uzbūves līdzīga saknei, un ikdienā mēs to tā arī saucam. Tās forma var būt apaļa vai iegarena, miza – balta, dzeltena, sarkana visdažādākajās nokrāsās, brūna vai violeta. Saknes sver aptuveni 10-15 gramu, bet ir radītas arī speciālas šķirnes ar lielākām saknēm.

Lai gan ir selekcionētas jaunas šķirnes un hibrīdi, kuri ir izturīgāki pret nelabvēlīgiem augšanas apstākļiem – karstumu, sausumu – un nav tik jutīgi pret dienas garumu, tomēr tādu brīnumšķirņu, par kurām nebūtu jārūpējas, nav.

• Redīsus audzēja jau Senajā Ēģiptē, tie bija iekļauti piramīdu celtnieku ēdienkartē.
• Pirms mūsu ēras Ķīnā un Japānā plaši audzēja tā sauktos Āzijas tipa redīsus – diakonus un tiem līdzīgos.
• Mums zināmie Eiropas tipa redīsi ir daudz jaunāki, pazīstami kopš 10.gadsimta.
• Latvijā redīsus sāka audzēt tikai ap 18.gadsimtu.

PIEMĒROTĀKAIS LAIKS SĒŠANAI

Redīsi ir aukstumizturīgi augi, sēklas dīgst jau 3-4 grādu temperatūrā pēc Celsija, optimālā dīgšanas temperatūra ir 15-20 grādu pēc Celsija. Dīgsti diezgan labi pacieš temperatūras pazemināšanos līdz -5 grādiem pēc Celsija, bet īsto lapu fāzē – pat vēl dažus grādus zemāk. Redīsi šādā temperatūrā bojā neaiziet, tikai aizkavējas to augšana. Lai augtu saknes, optimālā temperatūra ir 15-18 grādu pēc Celsija.

Tā kā redīsu vākšanas laiks ir īss, tikai 5-7 dienas, tos vēlams sēt atkārtoti ar 10-15 dienu starplaiku. Neapkurināmās plēves siltumnīcās sēju sāk martā. Ļoti agros pavasaros marta beigās pirmās dobītes var iesēt arī laukā. Sēt turpina aprīlī un maijā. Vēlāk redīsus sēt nav ietiecams, jo siltākā laikā, kad arī dienas ir garākas, saknes neattīstās normāli. Lai gan ir speciālas šķirnes, kas it kā ir izturīgas pret vasaras karstumu, tomēr vasaras vidū redīsus izaudzēt ir grūti. Redīsus rudens ražai var sēt jūlija beigās un augustā. Atkarībā no šķirnes redīsi izaug 20-35 dienās no dīgstu parādīšanās brīža. Augšanas ilgums atkarīgs ne vien no šķirnes, bet arī no laika apstākļiem. Visagrākie un arī pēdējie sējumi aug ilgāk – aptuveni 40 dienu, tāpēc no marta sējuma reti kad izdodas novākt ražu jau aprīlī.

NE DIENU BEZ LAISTĪŠANAS

Redīsi ir ļoti mitrumprasīgi. Pat īslaicīgs sausums ietekmē ne vien sakņu kvalitāti, bet arī veicina ziednešu veidošanos. Ja redīsam 4-5 dienas nepietiek mitruma, to audi pārkoksnējas. Kaut arī pēc tam tiek nodrošināts optimāls mitrums, normālas saknes vairs nevar izaudzēt. Saprotams, kāpēc raža dažkārt nepadodas tiem, kas savu dārziņu apciemo tikai reizi nedēļā. Profesionāli redīsu audzētāji šos gardos dārzeņus laista pat divas reizes dienā.

Sausā un karstā laikā saknes izaug sīkas un koksnainas. Sausā augsnē redīsi ātri izkurtē, saknēs pieaug sinepju eļļas daudzums, garša kļūst sīva. Karstā laikā temperatūras nelabvēlīgo ietekmi var mazināt, redīsus regulāri laistot. Jāņem vērā, ka nevienmērīgs mitrums ietekmē sakņu formu – tās izaug kroplas. Neregulāra augsnes laistīšana veicina arī sakņu plaisāšanu.

Pieci redīsu noteikumi
• Izvēlas piemērotas šķirnes
• Sēj piemērotā augsnē
• Nesēj pārāk bieži
• Uztur pietiekami mitru augsni
• Ražu vāc laikus

AUGSNI GATAVO RŪPĪGI

Redīsu audzēšanai vispiemērotākās ir trūdvielām bagātas, irdenas, pietiekami mitras, labi sastrādātas augsnes, jo redīsu sakņu sistēma ir ļoti sekla – lielākā sakņu daļa atrodas augsnes virskārtā, aptuveni 20-25cm dziļumā. Audzēšanai nav piemērotas smilts augsnes, jo tām nav laba struktūra, tās nesaglabā mitrumu, kā arī smagas, mālainas augsnes, jo tās ir blīvas, lietainā laikā pārmitras, saknēm trūkst gaisa, attīstās puves. Optimālā augsnes reakcija ir pH 6-7. Redīsus nav ieteicams audzēt pēc citiem kāpostu dzimtas dārzeņiem, lai neveicinātu slimību un kaitēkļu izplatīšanos.

Tā kā redīsi izaug īsā laikā, visu tiem nepieciešamo minerālmēslu devu iestrādā pirms sējas. Tie varētu būt apmēram 50g/m2 komplekso minerālmēslu. Tāpat kā jebkuram sakņaugam, redīsiem nav ieteicams dot kūtsmēslus.

Ja ir auksts pavasaris un redīsu augšana aizkavējas, var dot slāpekļa papildmēslojumu – 20g/m2.

LABĀKAIS ATTĀLUMS STARP SĒKLIŅĀM

Redīsus sēj dobēs 10-20cm attālās rindiņās vai arī izklaidsējā. Sēklas iestrādā 1-1.5cm dziļi. Par dziļu iesētie redīsi mēdz veidot šķirnei netipiskas saknes ar garu kakliņu. Viena kvadrātmetra apsēšanai nepieciešami vidēji 2-3 grami sēklu, optimālā biezība – 250 augu kvadrātmetrā. Sēšanai ieteicams izvēlēties smagākās un rupjākās sēklas. Izmēģinājumos pierādīts, ka no tām izaug agrīnākie un lielākie redīsi. No sīkām un vieglām sēklām sētie redīsi ātrāk veido ziednešus. Redīsu sēklas ir diezgan lielas, tāpēc vajadzētu pacensties tās iesēt 3-4cm attālumā citu no citas, lai vēlāk nav jāretina. Ja redīsi iesēti pārāk biezi un laikus nav izretināti, tie veido ziednešus bez saknes paresninājuma izveidošanās. Normālos apstākļos augušiem redīsiem ir mazāk lapu, tās ir sīkākas, ātrāk veidojas sakne.

Ļoti bieži redīsus retinot pārpiķē, pārstāda citā vietā. Lai gan sakņaugiem netīk pārstādīšana, redīsi apbrīnojamā kārtā ar to samierinās.

AUGŠANU IETEKMĒ DIENAS GARUMS

Redīsi ir tipiski garās dienas augi, tiem nepieciešams labs apgaismojums. Noēnojumā, kā arī sabiezinātos sējumos tie izstīdz. Īsākas dienas apstākļos neveidojas ziedneši, bet gan mums nepieciešamā sakne. Tiklīdz dienas garums sasniedz 16-18 stundu, redīsi strauji veido ziednešus. Nelielās platībās iespējams saīsināt dienu, redīsiem izliekot kādu necaurspīdīgu materiālu. To uzliek ap pulksten 8 vakarā, noņem astoņos no rīta, tādejādi saīsinot dienu līdz 12 stundām, kas ir optimālais dienas garums sakņu veidošanai. Audzējot redīsus siltumnīcās rudenī un ziemā, kad ir par maz gaismas, augšanas laiks var būt ievērojami ilgāks – pat 75 dienas.

Izaugušos redīsus parasti novāc 2-3 reizēs, kad saknes ir pilnīgi izveidojušās un nedaudz izlīdušas no zemes. Vākšanu nedrīkst nokavēt, jo pāraugušas saknes izkurtē un aiziet ziedos. Labāk novākt redīsus to īstajā gatavībā un uzglabāt ledusskapī, nekā censties tos ilgāk paturēt dobē.

JAUNĀKĀS ŠĶIRNES TĀS LABĀKĀS

Daudzi joprojām vēlas audzēt vecas, pazīstamas šķirnes, piemēram, ‘Žara’. Taču jebkura jaunākās paaudzes šķirne noteikti būs labāka par vecajām un labajām, pie kuru sēklkopības un uzlabošanas neviens vairs rūpīgi nepiestrādā.

Pirms sēklu iegādes jāizlasa informācija uz paciņas vai jāizjautā pārdevējs, kādam audzēšanas laikam šķirne ir paredzēta – pavasarim vai vasarai. Speciālās siltumnīcu šķirnes amatieriem mazajos iepakojumos parasti netiek piedāvātas, tās galvenokārt ir domātas audzēšanai siltumnīcās ziemā sliktos gaismas apstākļos. Martā un aprīlī var sēt jebkuru agro šķirni. Dažkārt tiek minēta arī kāda sevišķa šķirnes īpatnība, piemēram, lielas lapas, tāpēc šādi redīsi jāsēj retāk, lai sējums nebūtu par biezu. Kā jebkurai citai kultūrai arī redīsiem nav vienas vislabākās šķirnes – katram dārzam un augsnei jāatrod piemērotākās.

Redīsi ‘Sparkler 3’

SLIMĪBAS IR GAUSĀKAS PAR REDĪSIEM

Redīsu veģetācijas periods ir īss, tāpēc to nedaudzo kaitēkļu un slimību apkarošanai ķīmiskās vielas lietot nav atļauts ne lielos, ne mazos dārzos.

Saslimst redīsi gandrīz nepagūst, tikai sabiezinātos sējumos var attīstīties miltrasas, mitrās un blīvās augsnēs – dīgstu melnkājas un sakņu puves. To var novērst, redīsus audzējot pareizi. Redīsus nedrīkstētu audzēt arī ar kāpostu sakņu augoņiem inficētā augsnē, jo tad veidosies kroplas saknes.

Augšanas sākumā nopietnus postījumus var nodarīt laputis un visvairāk spradži: tādi sīki, lēkājoši, nenotverami kukainīši. Sējumus no spradžiem var pasargāt, redīsus nosedzot ar agrotīklu. Tad pastiprināta uzmanība jāpievērš nezālēm un laikus jāravē, jo arī tās zem agrotīkla jūtas ļoti labi, patērē redīsiem domāto mitrumu un barības vielas, kā arī sabiezina sējumu, pasliktinot gaismas un vēdināšanas apstākļus. Spradžu bojājumu īpaši daudz ir siltā un sausā laikā, tāpēc nepieciešama regulāra laistīšana. Tā kā redīsiem ir maz lapu, spēcīgs spradžu uzbrukums var iznīcināt visu ražu.

Redīsu saknes mēdz bojāt arī visēdāji zemesvēži un peles. Ar tiem katrs cīnās, kā nu māk. Ar pelēm vienkāršāk - pietiek ar saindētu ēsmu, bet no zemesvēžiem tikt vaļā ir ļoti grūti, jo tie mitinās augsnē. Labi, ja izdodas uziet ligzdu un to iznīcināt. Zemesvēžu kaitniecību var piebremzēt, regulāri irdinot rindstarpas un izjaucot to pārvietošanās ceļus.

Tekstā izmantoti materiāli no žurnāla Dārza Pasaule (3/2004)